Tējas sēnes dzimtene ir Ceilona, no turienes kultūra izplatījusies Indijā, pēc tam Ķīnā, Mandžūrijā un Austrumsibīrijā. Krievijā tējas sēne nokļuva 20.gs. sākumā pēc krievu-japāņu kara un no turienes turpināja savu uzvaras gājienu pa visu Eiropu. Tējas sēnes šķidrums lieliski remdē slāpes. Tas uzlabo ēstgribu, ārstē gremošanas orgānus, darbojas kā dabīgs biostimulators, attīra organismu no sārņiem u.tt.
Tējas sēne atgādina kārtainu plēksni vai pankūku, kas izaug tik liela, cik ļauj burkas diametrs. Tās virspuse ir gluda, apakšpusē staipās tādi kā pavedieni. Tējas sēne vienā organismā jeb simbiozē apvieno ķērpi, etiķskābes baktērijas un raugu. Raugs gādā par saldās tējas rūgšanu, bet baktērijas fermentē šķīdumu, un tas iegūst ārstnieciskas īpašības.
Dziedniecība ar tējas sēņu uzlējumiem tiek ierindota starp netradicionālās medicīnas metodēm, jo oficiāli veiktu medicīnisku pētījumu un publikāciju nav. Dažādo tējas sēņu izplatība liecina par vienu no alternatīvās medicīnas iespējām. Tā nespēj aizstāt tradicionālo medicīnu, bet to papildina un noder kā profilaktisks līdzeklis pret daudzām kaitēm.
Vēsture: Tējas sēnei ir vairāki nosaukumi: Mandžūrijas sēne, Japānas sūklis, tējas kvass utt. Tējas sēne senos laikos kultivēta Ceilonā, pēc tam tā izplatījusies Indijā, Ķīnā un Mandžūrijā tad arī Krievijā un Eiropā. Šodien daudzās mājās to kopj trīslitru burkā vai citos līdzīgos traukos un tā mājvieta ir virtuves plauktiņi.
Saturs: Tējas sēne satur dažāda veida rauga un etiķskābes baktērijas, kam piemīt gan barojošas, gan dziednieciskas īpašības. Uzlējumā rūgšanas procesos veidojas dažādas skābes un daudzi citi produkti: citronskābe, skābeņskābe, spirts, kofeīns, C, Bj un _- vitamīni, askorbīnskābe, glikonskābe miecvielas, organiskās skābes, fermenti, lipīdi, cukuri, pigmenti.
Dalīšana: Sēni var dalīt tad, kad tā kļuvusi daudzkārtaina. No tās uzmanīgi atdala plēvi, liek tīrā burkā, aplej ar situ ūdeni, apsedz un ar marli un atstāj istabas temperatūrā, kamēr plēve nogrimst burkas dibenā.
Pēc diennakts sēni var pārvietot tai ierastajā barojošā vidē. Vislabāk tējas dzērienu sēnes barošanai sagatavot šādi – sākumā pagatavo 1% tējas uzlējumu novārītā ūdenī un pieliek tam cukuru attiecībā 1:10 (nepieciešams apmēram litrs šķidruma, izmantot var jebkuru tēju, uz litru pastipras zāļu vai melnās tējas liek 1-2 Ēdk cukura). Šajā vidē ieliek sēni. Pēc divām trim dienām uz barojošās vides virsmas parādīsies tikko samanāma maiga bezkrāsaina plēvīte. Dažās nākamajās dienās uz šīs plēves izveidojas pelēki baltas uzblīdušas kolonijas ar līdzenām malām. Pēc tam šīs kolonijas pakāpeniski apvienosies vienā lielā un izveidos biezu, ādainu plēvi. Plēve sāks augt, un pēc divām trim nedēļām tās biezums jau sasniegs apmēram 10-12mm. Sēne ir regulāri jāpiebaro (ne retāk kā reizi divās trīs dienās) ar vāju tējas uzlējumu, kas satur 10% cukura. Īpaši jāuzmanās no neizšķīduša cukura – sēnei tas var izraisīt apdegumus. Tāpat cukura vietā kategoriski nedrīkst lietot medu. Jau pēc nedēļas var sākt dzert tēju: 2-3 l dienā. Tējas sēnes uzlējumu atšķaida ar ūdeni 1:2 vai pat vairāk.
Reizi divās trīs nedēļās tējas sēni uzmanīgi jāizņem no uzlējuma un pamatīgi, taču saudzīgi (nenodarot pāri sēnes maigajai virsmai), jānomazgā vēsā, novārītā ūdenī. Pēc tam sēne atkal jāieliek uzlējumā. Ja gadās sēni tējas sēni aizmirst tik ilgi, ka viss šķidrums izgaro un pati sēne sakalst, pēc saldinātas tējas uzliešanas tā atkal atdzīvosies. Tējas sēni audzē istabas temperatūrā, sargājot no tiešiem saules stariem.
Garša ir patīkama, mazliet skābena, tai nevajag izraisīt mēles savilkšanos un kairināt mutes gļotādu. Sēne regulāri jāpiebaro ar novārīta ūdens uzlējumu, kas satur 10% cukura. Reizi mēnesī to vēlams izņemt no uzlējuma, rūpīgi noskalot vēsā ūdenī un tad ielikt atpakaļ.
Ietekme uz veselību:
- Tējas sēnei akūtu un hronisku slimību gadījumos ir antibakteriāla iedarbība uz patogēniem mikrobiem, tāpēc to var izmantot kā papildu līdzekli dažādu slimību ārstēšanā.
- Kuņģa un zarnu trakta slimības: sēne aktivizē kuņģa sulas sekrēciju, paaugstina kuņģa sulas skābumu, aktīvi stimulē kuņģa dziedzerus un reakcijas, antibakteriālā īpašība iedarbojas uz zarnu patogēno floru, palielina pienskābes baktēriju daudzumu, atjauno kuņģa dabisko mikro floru pēc slimībām, kā arī pēc antibiotiku un citu ķīmisku preparātu lietošanas; sekmē aizsargfunkcijas, mazina caureju, vemšanas sekas, ko rada pārmērīgs šķidruma zudums cilvēka organismā.
- Samazina slimību izraisošo zarnu nūjiņu daudzumu, samazina risku saslimt ar dizentēriju, pneimokokiem, difteriju, stomatītu, dziedē sīkas, strutojošas brūces uz kāju un roku pirkstiem.
- Pazemina asinsspiedienu, samazina holesterīna līmeni asinīs, samazina temperatūru.
Ārstēšanās:
- Pret angīnu: 2-3 glāzes uzlējuma dienā, vairākkārt skalojot kaklu.
- Pret saaukstēšanos un gripu:3-4 glāzes dienā profilaksei, ja skalo degunu – labs līdzeklis pret iesnām.
- Pret konjunktivītu – atšķaida ar ūdeni 1:20 un vairākas reizes dienā pilina acīs, tas mazina tūsku ap acīm un iekaisumus.
- Apstrādājot brūces ar uzlējumu, samazinās iekaisuma process, lai dziedētu strutojošas brūces, apdegumus, augoņus – skalo, liek kompreses vai aprasina ar atšķaidītu uzlējumu.
Kosmētiskā iedarbība:
- Sēnes uzlējums, atšķaidīts ar minerālūdeni, ir labs līdzeklis taukainas ādas tīrīšanai. Reizi nedēļā uz sejas liek kompresi (frotē dvielīti, samērcētu tējas uzlējumā). Tur piecas minūtes, pēc tam noskalo seju remdenā ūdenī. Var izmantot maskām,
piemēram, ar klijām, auzu pārslām un augļiem. - Pievienojot 2-3 glāzes tējassēnes uzlējuma vannas ūdenim, iegūst tonizējošu efektu. Regulāra kāju un roku vannošana mīkstina saplaisājušu un sausu ādu.
- Skalojot matus atšķaidītā uzlējumā, tie kļūst mīksti un zīdaini. Galvas ādas masāža ar sēnes uzlējumu veicina matu augšanu un nostiprina matu saknes.
- Skalošana ar uzlējumu likvidē nepatīkamu smaku mutē un noņem tumšus plankumus uz zobiem.
Informācija no dažādiem interneta resursiem